Mūžīgā problēma - ūdens zudumi, jeb nedaudz demagoğijas par tēmu...
Ja arī Tu esi daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājs un kaut reizi uzmanīgāk esi ieskatījies mājas pārvaldnieka atsūtītajā rēķinā par mājas apsaimniekošanu, visticamāk būsi ievērojis pozīciju "ūdens zudumi" vai "ūdens starpība" (ja, protams, mājas pārvaldnieks šādu izmaksu pozīciju atsevišķi izdala). Kas tad ir šie "ūdens zudumi" un kā tos aprēķina? Tas pietiekoši izvērsti daudzu gadu garumā skaidrots gan normatīvajos aktos, gan pārvaldnieku sagatavotos informatīvajos materiālos. Diemžēl, joprojām pēc kārtējo rēķinu izsūtīšanas liela daļa sūdzību un iesniegumu saistīti tieši ar ūdens aprēķiniem... Bet kādēļ gan, ja viss skaidri un gaiši sen uzrakstīts? Un ne jau ar ogli uz sētas žoga, bet pašos Ministru kabineta noteikumos...! Teiksim tā - tādēļ, ka nav godīgi! Jo man nekas nezūd! Es kārtīgi ziņoju savu skaitītāju rādījumus un maksāju par patērēto! Un ja jums tur kāds zog ūdeni vai plīst caurules, tad arī viņiem tās starpības uzrēķiniet!! Un ir tā, ka cilvēks sašutis aiziet pie pārvaldnieka, tas viņam visu laipni un pacietīgi (jo tu jau esi 15-tais, kurš atnācis par šo pašu tēmu!) izskaidro, un tu saproti: jā, viņam ir taisnība, juridiski viss ir pareizi, bet...vienalga nav godīgi...! Un cilvēks aiziet, tā arī līdz galam nepārliecināts un, pats galvenais, neapmierināts.
Ko darīt? Kā rīkoties nama pārvaldniekam - taisnīgi vai godīgi? Taisnīgi, kā to dara lielākā daļa pašvaldību apsaimniekotāju - katru mēnesi atbilstoši apstiprinātai metodikai vai MK noteikumiem aprēķina ūdens starpības un iekļauj iedzīvotājiem rēķinos. Visiem - gan godīgajiem, gan aizmāršīgajiem, gan ūdens zagļiem...! Un iegūst daudz neapmierinātu klientu...
Vai arī rīkoties godīgi - ūdens zudumus neaprēķināt iedzīvotājiem, bet nosegt no mājas kopējiem apsaimniekošanas līdzekļiem. Jā, mājai paliek mazāk naudas dažādiem remontdarbiem, bet...toties klients apmierināts!
Jāatzīst, ka laika gaitā ministriju, dažādu asociāciju un lielo namu pārvaldnieku sagatavotie skaidrojumi paliek arvien mūsdienīgāki, šodienas digitalizētajai paaudzei daudz uztveramāki, bet vienalga neatrisina galveno problēmu - "tas nav godīgi!". Tad kādi ir risinājumi? Visus šoreiz neuzskaitīsim, bet pievērsiet uzmanību Ekonomikas ministrijas infografikas 3.lapas vidū minētajam: ,,...vai rādījumu attālinātas nolasīšanas sistēmas ieviešanai". Izklausās sarežğīti, bet patiesībā ir vienkāršāk kā sākumā var šķist.
Attālināti nolasāms skaitītājs pēc skata faktiski ir tāds pats skaitītājs kā "parastais", vienīgi korpusā tam iemontēts datu raidītājs un vairāk plastmasas detaļu, kas neļauj ūdens zagļiem skaitītāju "nobremzēt", sakarinot apkārt magnētus. Protams, mūsu postpadomju ierindas pilsoņa izpratne eksaktajās zinātnēs vai, sadzīviski sakot, "čuiņiks", ir vienkārši Nobela prēmijas laureāta cienīga, un nav izslēgts, ka kādam izdodas "apiet" arī šos skaitītājus...
Bet idejiski - visos dzīvokļos tiek salikti "nolasāmie" ūdens skaitītāji, kāpņu telpā uzlikts datu savācējs, un puisis ar plaukstdatoru katra mēneša pēdējās dienas pusnaktī izbrauc pa rajonu ,,savākt datus". Tālāk jau aprēķini un rēķinu izstādīšana. Pats galvenais, ka visi mājā esošie ūdens skaitītāji tiek nolasīti vienā mirklī. Neieejot dzīvoklī! Tev vairs nav mēneša beigās jādzird neapmierināts jautājums: ,,Vai ūdens rādījumus noziņoji?!"Protams, ka nē! Un jautātājs jau to pats labi zina... Kā reiz teica vecmamma - čigāns ceļu zina, bet prasa! Jo visa tā skaitītāju padarīšana ir tik kaitinoša! Kā mājdzīvnieks, kurš dzīvo izlietnes skapītī aiz visādiem krāmiem un gaida, ka tu par viņu atcerēsies... Turklāt ne tikai tu, bet reizi ceturksnī vēl atnāks mājas pārvaldnieka kontrolieris... Cilvēks tikai godprātīgi dara savu darbu, bet...ko var tik bieži nākt? Vai es kāds zaglis?! Un zaglim arī stress - vienmēr atcerēties paspēt novākt magnētus...citādi var sanākt šmuce...! Un ik pēc 4 gadiem skaitītājam beidzas verifikācijas, jeb ,,derīguma" termiņš...Labi, ja pārvaldnieks rēķinā ielicis atgādinājumu...
Īsāk sakot, runājam ar kaimiņiem, skatāmies kas ar mājas finansēm un par mājas kopējo naudu uzliekam ,,nolasāmos" skaitītājus. Vidējās izmaksas ap 60 eiro par vienu skaitītāju. Sareizinām ar savas mājas dzīvokļu skaitu, un tik arī šis pasākums orientējoši izmaksās. Izdarām un beidzot vairs nedomājam par to mājdzīvnieku izlietnes skapītī...!
Lai izvēdinātu telpas, nauda pa logu ārā nav jāmet...!
Ja arī Tavā mājā tikko ir pārbūvēta apkures sistēma, bet Tu esi šokā par augstajiem apkures rēķiniem, tad turpmāk daži padomi situācijas uzlabošanai.
Pārējiem tas būs gari un garlaicīgi, tāpēc velti netērējiet laiku raksta lasīšanai. Citreiz!
Pretēji prognozētajam, pagājušā gada nogale un šā gada sākums mūs pārsteidza ar negaidītu salu un sniegu. Un, kas pats nepatīkamākais - ar lieliem apkures rēķiniem. Salīdzinot ar pēdējos pāris gados ierastajiem, nu ļoti lieliem rēķiniem!
Apkures rēķini liepājniekiem, it sevišķi vidējās un vecākās paaudzes pārstāvjiem, ir jūtīga tēma, kas sakņojas katastrofālajā situācijā ar pilsētas siltumapgādi, kādā, ar faktiski augstākajām siltumenerģijas ražošanas izmaksām valstī, tā bija nonākusi 2000.gadu sākumā. Tā teikt – par apkuri maksājām ,,atspērušies’’!
Pārlecot notikumiem, jāsaka, ka bēdīgā situācija kalpoja kā jaudīgs stimuls daudzu daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem lemt par savas mājas renovāciju, un pats būtiskākais – katrā dzīvoklī individuāli regulējamas apkures ierīkošanu. Šobrīd Latvijas mērogā esam absolūti rekordisti ne tikai kopumā renovēto ēku skaita ziņā, bet arī uz tā saucamo ,,vertikālo’’ vai ,,horizontālo’’ apkures sistēmu pārbūvēto māju ziņā. Nereti šajā sakarā no citu pilsētu pārstāvjiem izskan patiesi neviltots izbrīns - ,,Kā jums tas izdodas?! Horizontālās apkures ierīkošana taču ir dārga, kā cilvēki vispār spēj par to vienoties...!” Te vietā tāds mazliet sarkastiski konstatējošs secinājums – rietumnieki...!, bet ne par to šoreiz runa.
Runa ir par apkures regulēšanu un naudas taupīšanu! Tā kā arī AS Fagos veic apkures sistēmu pārbūvi daudzdzīvokļu mājās Liepājā, un mums, kā liepājniekiem, ir svarīgs mūsu padarītā darba pozitīvs novērtējums, pēc pēdējo mēnešu augstajiem apkures rēķiniem ir sevišķi sāpīgi dzirdēt frāzes: ,,priekš kam mums to vajadzēja?!’’, ,,Nekas tur lētāk nesanāk!’’, ,,Tā apkure nestrādā, kurš muļķis to vispār izdomāja?!’’ u.tml.
Pieredze rāda, ka pēc mājas apkures sistēmas pārbūves pirmā vai pat pirmās divas apkures sezonas iedzīvotājiem ir tāds testa brauciens. Kādam pārvaldnieka izsniegtās lietošanas instrukcijas noder vairāk, kādam mazāk, bet jāsaka, ka mūsu vidējais iedzīvotājs ir slinks instrukciju lasītājs. Diemžēl, mūsu labākais skolotājs joprojām ir uzkāpšana uz paša grābekļiem, bet ir taču tik daudz iespēju, kur ieguldīt jau pirmajā sezonā par apkuri ietaupīto naudu! Ja vien būtu pratuši ietaupīt...
Svarīgi ir saprast dažas būtiskas nianses. Apkures sistēmas pārbūve pati par sevi vēl negarantē apkures kopējā patēriņa un līdz ar to arī izmaksu būtisku samazinājumu!
Mājas apkures sistēmu var salīdzināt ar tējkannu, kas pilna ar ūdeni. Lai uzsildītu tējkannu, nepieciešams noteikts elektrības patēriņš. Lai tējkanna visu laiku būtu silta, ir nepieciešams pastāvīgs elektrības patēriņš, kas, protams, maksā naudu. Mājas apkures sistēma, kas sastāv no stāvvadiem un radiatoriem dzīvokļos un guļvadiem ēkas bēniņos un pagrabā, ir slēgta sistēma, kurā cirkulē noteikts uzsildīta ūdens daudzums, kurš pastāvīgi atdziest un ēkas siltummezglā tiek uzsildīts no jauna.
Pārbūvējot apkures sistēmu, tiek samazināts kopējais cauruļvadu apjoms, līdz ar to ūdens daudzums mūsu tējkannā ir samazinājies, un tā uzsildīšanai elektrība jātērē mazāk. Bez tam jaunās apkures sistēmas caurules pagrabā un kāpņu telpās ir attiecīgi nosiltinātas, kas neļauj apkures ūdenim tik ātri atdzist. Jo ir taču starpība, vai tējkannu sildām siltā virtuvē vai āra nojumē pirmās pavasara talkas laikā.
Turklāt Liepājā, kā piejūras pilsētā, jāņem vērā kāds būtisks faktors, kura ietekme uzreiz nav izsverama - mitrais gaiss un vējš. Tā teikt,- Liepājas svētība un lāsts. Ilustratīvi runājot, Liepājas tipveida daudzdzīvokļu māju var salīdzināt ar jūrmalā stāvošu zvejnieku pastāvīgi mitru kreklu mugurā...
Tieši tas pats ir ar mājām – to ārsienas ir pastāvīgi mitras. Paneļu mājām paneļu šuves un logu ailu apdare visbiežāk ir nekvalitatīvi aizdarītas, tās neaiztur mitrumu. Savukārt tā saucamajās ,,hruščovkās’’ ārsienas ir no silikātķieģeļa, kas darbojas kā sūklis, uzsūcot mitrumu.
Iedzīvotāji bieži ir neizpratnē – kādēļ siltināt, ja mājai sienas tik biezas, kā barona zirgu staļļa mūri?! Un pāri visam vējš, kas pat pie nosacīti pieņemamiem -11ºC svilina tā, ka liekas - tūlīt seju ar visu ādu noraus... Un tā tas zvejnieks stāv kāpās mitrā kreklā un ir neizpratnē, kādēļ viņam apkures rēķini tik lieli...
Pati būtiskākā lieta, kam jāpievērš uzmanība, ir katram telpas radiatoram uzskrūvētā termostata galva, jeb ,,tas baltais grozāmais verķis ar zvaigznīti un iedaļām’’. Ar šīm mehāniskajām termogalvām temperatūras regulēšana notiek tādā veidā, ka katram ciparam atbilst savs nosacīts temperatūras režīms: ‘’*’’ - +7 ºC, jeb tā saucamais pretaizsalšanas režīms, ‘’1’’ - +11ºC , ‘’2’’ - +16ºC (16ºC -18ºC), ‘’3’’ - +20ºC (19ºC -21ºC), ‘’4’’ - +24ºC (22ºC -24ºC), ‘’5’’ - +28ºC.
Izrietoši varētu padomāt – tātad visas termogalvas ieregulējam uz ‘’3’’ un dzīvojam tik nost – apkure būs pa lēto! Diemžēl nē! Ja gribam tiešām ietaupīt un tajā pašā laikā dzīvot komfortabli, uz termogalvu ir jāraugās kā uz elektrības slēdzi vai ūdens krānu. Ar to ir jādarbojas! Salīdzinājumam – mēs taču izslēdzam gaismu, ja, izejot no telpas, neplānojam uzreiz tajā atgriezties. Nu tad, kāpēc uz ‘’3’’? Ja istabā pa visu vakaru ieejam pāris reizes, tad termogalvu griežam uz ‘’2’’ vai ‘’1’’ ar pusi. Jā, mazliet vēsāks, un tad? Kad atveram logu, lai izvēdinātu telpas, termogalva nostrādā uzreiz un pie ‘’3’’ faktiski strādā kā ‘’4’’ vai ‘’5’’, bet to mēs nejūtam, tik radiators pēkšņi palika baigi karsts...! Un īpaši tas attiecas uz virtuvi, kuru dabiski sanāk vēdināt biežāk nekā citas telpas. No vienas puses, gatavojot ēdienu, telpa uzsilst, un radiators pie 3-nieka ,,aizveras’’, bet, tā kā tas atrodas pie loga, vēdinot nemanot ,,atveras’’...faktiski uz 4-nieku vai 5-nieku... Ilgstoši vēdinot, arī radiators ilgstoši ir ,,atvēries’’, bet vispārējā darba rosmē mēs to nejūtam. Arī ejot gulēt, visbiežāk termogalvas paliek uz ‘’3’’, jo - ko tur katrreiz gar viņām krāmēties... Ja gribam taupīt, griežam uz gandrīz ‘’2’’, virtuvē un sanmezglā pat uz ‘’1’’, jo gaismu taču izslēdzām... Un ne tikai istabās, bet arī koridorā, pat neskatoties uz to, ka visur saliktas LED spuldzes, kas ,,praktiski neko neēd’’...
Protams, apgaismojuma slēdzis ir slēdzis, to izslēdzam refleksu līmenī, pat apzināti nepiedomājot, bet termogalva ir kaut kas salīdzinoši jauns, kam līdz refleksu līmenim vēl ir nepieciešams laiks. Taču šai problēmai ,,ko tur katrreiz krāmēties’’ ir risinājums – elektroniskās programmējamās termogalvas. Šādā termogalvā ir ar divām ‘’AA’’ baterijām darbināms motoriņš un programmējami režīmi – saliekam savam ikdienas ritmam atbilstošus un par termogalvu ,,grozīšanu’’ aizmirstam! Uz nakti termogalva pati radiatoru ,,aizgriež’’, bet pus stundu pirms mošanās ‘’ieslēdz’’. Sanmezglā vispār – ieslēdzas uz pāris stundām rītā un vakarā, kad mazgājamies – pārējo laiku vienkārši taupa tavu naudu! Ja vēdinām, tad nostrādā ,,atvērtā loga’’ režīms un radiators tiek automātiski ,,aizvērts’’. Lētākās maksā ap 25 EUR gabalā (salīdzinājumam parastās – ap 7 EUR). Ja 2-istabu dzīvoklī ir 4 radiatori – šādu termogalvu izmaksas ap 100 EUR. Par pirmajā apkures sezonā ietaupīto naudu mierīgi izdarāms.
Un beidzam tos radiatorus čamdīt!! Mācāmies paļauties uz izjūtām – kā es jūtos? Vai man ir silti vai vēsi? Vispār silti, bet, dīvānā sēžot, kājas nedaudz vēsas... Nu uzvelkam zeķes vai uzklājam pledu, nevis metamies regulēt radiatorus...
Noslēgumā, vēlreiz atgriežoties pie ,,Tā apkure nestrādā, kurš muļķis to vispār izdomāja?!’’, kā uzņēmums, kurš apkures sistēmu pārbūvi veicis ne vienā vien mājā, varam viennozīmīgi apstiprināt, ka ,,apkure strādā’’, bet kā daudzas lietas mūsu dzīvē – viss ir pašu rokās. Burtiskā nozīmē! Tāpēc, atverot logu, nemetam pa to ārā naudu!